Man vienmēr bijis svarīgi nodarboties ar to, kas mani aizrauj. Ilgi domāju, ka tas būs teātris un studēju režiju. Pēc tam likās, ka tomēr tā nav mana vieta. Ceļoju un strādāju, līdz izlēmu studēt socioloģiju maģistrantūrā. Domāju, ka tā darīšu kaut ko sabiedrībai noderīgu. Pirms pēdējā semestra gan nācās ņemt akadēmisko, jo beidzot biju gaidībās. Sekoja mājas laiks ar visforšāko dēlu pasaulē. Uzrakstīju maģistra darbu. Un palēnām nobrieda ideja, ka vēlos būt dūla. Šīs mācības mani aizrauj, kā nekas cits iepriekš nav aizrāvis. Gribas drīzāk visu apgūt, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mācīšanās būs bezgalīga. Ir tik interesanti, tāpēc iepriecina katrs nezināšanu plīvurs, ko izdodas pašķirt. Mācību laikā pieteicās visforšākā meita pasaulē. Esmu ļoti pateicīga, ka otro grūtniecību un dzemdības varēju piedzīvot ar jau daudz plašākām zināšanām.

Es gribētu, ka katra sieviete varētu piedzīvot harmoniskas dzemdības. Vēlos, ka katra veiktu izvēles, kas balstītas visaptverošā un pilnīgā informācijā. Ar saņemto informāciju viņa varētu pilnvērtīgi sagatavoties dzemdībām un būt apmierināta ar savām izvēlēm, lai kādas tās būtu. Kā arī pieņemt situāciju, ja tā nenorit tā, kā plānots. Un tad es vēlos iejūtības pilnus medicīniskās aprūpes sniedzējus. Kas saņem pienācīgu atalgojumu un nepārslogotu darba ritmu.

Izklausās dikti rožaini, skatoties uz pašreizējo situāciju. Bet patiesībā tas vienkārši būtu normāli.

Tāpēc es izvēlos būt dūla. Jo man liekas ārkārtīgi svarīgi, kā norit un tiek piedzīvotas dzemdības. Pārāk reti dzirdu, kā tās būtu harmoniskas, daudz par biežu – traumatiskas.